Šodiena sākās ar noguruma apjausmu. Lai ir arī ceļojuma piektā diena, tomēr ir jāatzīst, ka tas ir ļoti, ļoti intensīvs gan morāli, gan fiziski. Nu jau viena daļa apmeklēto pilsētu ir vienā putrā - skatoties bildes, būs ļoti jāpiedomā, kurā pilsēta tā uzņemta (Stralsunda, Rostoka vai Lībeka). Piekrastes kūrortcikucakupilsēteles gan vēl nedaudz turas redzes atmiņā. Ar dabas objektiem un Baltijas jūras piekrasti ir savādāk - tie kaut kā iegaumējas krietni labāk. Un prieks par to, jo Baltijas jūra ir tik dažāda un tomēr tik pazīstama, mīļa. Vēlreiz nodomājam, ka labi vien ir, ka būs šīs piezīmes, kas visu saliek pa plauktiņiem. Fiziskais nogurums drīzāk ir nogurums no tā, ka ir garāki, ilgāki pārbraucieni un mašīnā jau daudz neko nepadarīsi (pļāpāšana mijas ar snauduļošanu, līdzpaņemtie diski ar noķertajām radio stacijām). Bet neko darīt. Ar to bijām rēķinājušās un galvenais jau, ka joprojām ir nenormāli liela iedvesma (eksaitments) jūrai apbraukt apkārt skaisti! :)
Stabs Rostokā vēstīja, ka taisnā vīlē līdz Rīgai ir 819 km.
Savukārt
tagad, 5. ceļojuma dienā, atrodoties Lībekas centrā, saskaitām, ka kopumā ir
nobraukti 1464 km. Maldījušās tā īsti neesam (ja neskaita to, ka,
braucot ārā no Rīgas, 1.dienā aizšāvu Babītes virzienā, nevis uz
Liepāju). Tomtoms ir neaizstājams, tomēr tas visai bieži mūs virza uz
bāņiem, kas mums galīgi nav interesanti. Vismaz pagaidām. Nākas
spītēties, bet Ivars Siliņš (Igors Siliņš tiek latviskots :) ) visam pacietīgi un rāmi piekrīt un tik un tā
galapunktos nonākam veiksmīgi, lai arī nedaudz lēnāk un vēlāk. Protams,
kopainai absolūti neaizstājama ir arī šī grāmata...
Ja Ivars kaut ko nesaprot, tad parādam viņam šo navigatoru un viņš samierinās, jo drukātam vārdam ir lielāks spēks.
Agatei
paldies par tomtomu-vienīgo vīrieti mūsu kompānijā, kurš nerunā pretī,
un paldies Igoram par drukātajiem ceļu svētajiem rakstiem - stabilu
vērtību :)
Atvadāmies no Lībekas foršā un mājīgā hosteļa, lai dotos uz Puttgarden piestātni uz Fehmarn salas, kur plānots pārcelties pāri ar prāmi uz Dānijas salu Lolland. Pa ceļam uzpildāmies vēl Vācijā un saprotam, ka tagad maciņš tukšosies krietni ātrāk. Ar prāmi - tā ir gandrīz stundu ilga spēcīga šūpošanās pa viļņiem, jo vējš šodien mūs nežēlo un pluinī bez žēlastības. Uz klāja mati pa gaisu, iekštelpās tipināšana no vienas gaiteņa sienas uz otru atbilstoši viļņošanās slīpumam. Viss ir smieklīgi, jo pēc kuģošanas no rīta sataisītās frizūras ir sapūstas uz vienu sānu.
Esam Dānijā. Tomtomam pavēlam braukt pa taisno uz Kopenhāgenu, taču kaut kādā brīdī, iespējams, intuīcija liek piestāt un paskatīties tomēr grāmatas navigatorā. Un ir! Acu uzmetiens pa ceļam esošam "skatu laukumam pie jūras" liekas laba doma. Arī tomtoms saka "nu ja jūs tā vēlaties"... :) Beigās bija kārtējais ceļojuma neplānotais pārsteigums - Stevns Klint. UNESCO mantojumā iekļauta 13.g.s.baznīca, kura vienā jaukā dienā nobrukusi jūrā. Maza daļa baznīcas gan vēl turas klints galā. Kolosāla vieta, brīnišķīgas un mazliet nereālas sajūtas... pie tam vieta ir unikāla ne tikai ar šo brīnumaino baznīciņu, bet arī to, ka šī klints ir tāāāds izziņas avots - fosīlijas un citus pierādījumus par dinozaurveidīgajiem šeit joprojām iegūst, kā arī var apskatīt muzejā.
Un vēl šajā vietā atrodas Aukstā kara muzejs, kad Stevns bija frontes līnija starp Rietumiem un Austrumiem. Kara vēstures cienītājiem šī varētu būt vērtīga pieredze, bet mēs uz muzeju neaizgājām, taču šī nejauši uzietā reklāmas fotogrāfija pasaka gana...
Pēc tik tiešām pārsteidzošās pastaigas, esam uzņēmušas krietnu devu enerģijas un jau tuvojamies Kopenhāgenai. Elīna mums sola Kristiāniju - lielu mākslinieku un bohēmistu vietu. Forši, liela intriga un tas, kas man ļoti patīk. Vēsturiski Kristiānija ir hipiju meka (kopš 70tajiem), taču realitātē tas ir alternatīvais pasākums. Mazliet drūms. Mazliet nekārtīgs, māksliniecisks un viscaur smadzenes spridzinošs :) Kaut kas tajā patīk un kaut kas arī ne visai. Kā jau šajā ceļojumā mums ir pierasts, īpaši neiespringstam uz kaut kādu iepriekšēju izzināšanu un pārbaudīšanu (piem., bijām dikti pārliecināts, ka Dānijā ir EUR...ha) , tāpēc pa Kristiāniju staigājām diezgan relaksēti, līdz maskās tērpti tumšādaini džentelmeņi sāka saukt mums pakaļ. Bet, kad jau nopakaļus rikšoja viens un apturēja, sapratām, ka kaut kas nav riktīgi. Izrādās, Kristiānija nav vieta fotogrāfēšanai...sevišķi, ja ej pa "zaļu tējiņu", "uzmundrinošu cepumiņu", "garšvieliņu" tirdzniecības ielu :) Pēc pāris nelaipnām un laipnām pieklājības frāzēm, maskā tērpta džeka klātbūtnē izdzēšam vienu foto (bet pārējās skatieties te)
Saprotam, ka vieta interesanta un varētu arī kādreiz iejukt šajā bohēmā, bet ne šī ceļojuma ietvaros.
Ko darām tālāk? Goda lieta - mazā nāriņa. Braucam. Domājām ieraudzīt kaut ko šādu...
Realitātē nācās lauzties cauri ķīniešu pūlim,...
...lai sanāktu šis :)
Pēc tam neliels riņķītis pa centru, bet sapratām, ka Kopenhāgena ir liela, iespaidīga, skaista, varena, skandināviska... taču kaut kas pietrūka tajā. Atbraukšu kādreiz vēl, varbūt to sameklēšu.
Un tad priekšā viens no Baltijas jūras ceļojuma gaidītākajiem brīžiem - Oresund tilts, kas savieno Dāniju un Zviedriju. 204 m augsts, gandrīz 8 km garš, pa pusei virs ūdens, pa pusei zem jūras...tam jābūt iespaidīgi, tāpēc rūpīgi pirms tam gatavojāmies. Pirms tilta piestājām tankštellē, lai nomazgātu logus (ātrums liels, apstāties nedrīkst, nāksies fotografēt caur logu). Mazliet gan sanāca čē pē - speciālo logu salvešu vietā meitenēm izdalīju labi ieeļļotās paneļu mitrās salvetes. Bet nekas, mēs neapjūkam un eļļainos logus galu galā notīrām. Braucam! Tilts ir iespaidīgs, grandiozs, ārprātā liels, neticami augsts. Un apziņa, ka brauc zem jūras, arī ir visai satraucoša. Madara jo sevišķi (jāsaka, ka arī pārējās meitenes) bija nedaudz vīlušās, jo bildēs redzamais skats (no augšas) izpaliek. Sapņojam par šo.... :)))
Bet saprotam, ka arī realitāte bija gana iespaidīga un neaizmirstama :)
Esam Malmo, Zviedrijā. Telefoni, kā ierasts, viens pēc otra nodžinkst - sabirušas īsziņas par tarifiem, kas, satrp citu, ir pat ļoti labi. Nokļūstam burvīgā hostelī pašā centrā (pāri ielai sākas vecpilsēta). Saprotam dzīvi un dodamies pastaigā. Un pēkšņi ir TĀ sajūta, kuras nebija piem., Rostokā (pašā pilsētā nevis uz mola) vai Kopenhāgenā. Cik dīvaini. Malmo noteikti nav primārais ceļojumu mērķis (tā pat kā, piemēram, Stralsunda), bet tu, cilvēk, pēkšņi sajūties labi, iederīgi. Malmo ir brīnišķīga, mierīga pilsēta, kurai veltam visu vakaru ilgā pastaigā, krustu šķērsu gan pa vecpilsētas ieliņām, tirgus laukuma pārpildītajās kafejnīcās klausoties cilvēku dzīvespriecīgo runu murdoņā, smieklos, gan parkos, jūtot līdzi pīlei ar salauztu spārnu. Nudien kaifojam un vecpilsētā izvēlamies, kuru no rūķu mājām katra ņems sev :)
Bet pats aizkustinošākais seko pēc tam... Kristīne pēkšņi atceras, ka kopš Polijas lielveikala apmeklējuma vadā līdzi tur nopirktās olas. Lieliski! (mazliet rodas jautājumi, kā tās ir izturējušas, bet Kristīne, malacis - tās olas šovakar kā punkts uz "i"). Un vakariņās hosteļa virtuvē top bezgala dievīga omlete. Lai slavas dziesmas pavārei! :)
Un tā, sākas mūsu gandrīz 4 dienu ceļojums pa Zviedriju - 7.valsts pie Baltijas jūras.
/Anete/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru