13.diena (pēdējā!), 14.jūlijs HELSINKI-TALLINA-HAAPSALU-PĒRNAVA-AINAŽI-RĪGA (433km nobraukti, 10,06 km kājām)

Šis ir agrākais rīts kāds mums bijis visa ceļojuma laikā - cēlāmies plkst.5:00, jo prāmis uz Tallinu jau astoņos (ostā jābūt, protams, vēl agrāk). Melotu, ja teiktu, ka esam ļoti enerģiskas, bet apziņa, ka šodien ir pēdējā ceļojuma diena un vakarā gulēsim katra savās mājās, savā gultā, ļoti silda. Ja sakumā mūsu Helsinku miteklis šķita šaubīgs, tad šorīt te viss savaldzina - katra mazā, nekārtīgā interjera detaļa. Un arī 4 kaķi, kas laiski staipās apkārt, bet baltais muris mūs pavada cienīgi. Laikam esam to izpelnījušās ar viņa paijāšanu :)

Pēc neliela stresiņa un pareizā prāmju termināļa atrašanas, esam uz liela, skaista kuģa "Silja Europa". Priekšā gandrīz 4 stundu garš (vai īss) brauciens pa jūru - trešais šajā ceļojumā. Iedomājamies, ka būtu bijis neslikti arī paņemt kajīti un nosnausties, tomēr veltām šīs stundas pēdējiem acu uzmetieniem Helsinkiem (varena, plaša pilsēta, kura atmiņā bija jau krietni paplēnējusi no iepriekšējām apmeklējuma reizēm), mazajām šērām un kuģa manevriem starp tām. Bija viens brīdis, kad aizturējām elpu, jo nešķita, ka pa tādu šaurību kuģis spētu tikt cauri (daži spāņi uz klāja blakus ar izteicās - oi, oi, oi). Kuģa aktivitātes pašas klasiskākās, ko vien var iedomāties astoņos no rīta - veikali, kafija, braukāšana ar stikla liftu, kafija, dzīvā mūzika ik uz soļa, kafija un visbeidzot salda pačučēšana uz mīksta krēsliņa lielākās ballīšu zāles malā, skanot kārtīgam tango. Eh, ja vien būtu mazliet vairāk spēka un tango dejojamās kurpes...un kaut viena kavaliera, kaut gan... :)

Tallinā iebraucam kā pēc pulksteņa, tomēr nolemjam, ka šo pilsētu nohaltūrēsim (piedod, Tallin, ja vari!!!), jo tā ir vieta, kur gan visas esam bijušas vairākkārt un labāk veltām laiku Igaunijas piekrastei, kas ir pilnīgi neapgūta. Cik zīmīgi...uzķeram pirmo igauņu radio staciju, kurā skan Prāta Vētras dziesma! Priecājamies, brīnāmies, bet pie pirmajiem uz lauka ieraudzītajiem stārķiem vispār sajūtamies (esam!) kā mājās. Stārķu ne Zviedrijā, ne Somijā nebija (toties bija dzērves), bet mums tie ir tik pierasti un tik savējie, ka tagad tos ieraugot, gribas lēkāt no sajūsmas :)

Sasniedzam Haapsalu. Liela pārsteiguma nav. Kūrortpilsētiņa. Ir simpātisku koka mājiņu apbūve, apkārt nesteidzīgi cilvēki, ir Maxima, ir Swedbankas bankomāts un dīzelis šķiet vājprātā lēts :) Cik mūsu vajadzības pēdējai ceļojuma dienai ir kļuvušas primitīvas :))) Atrodam Haapsalas lielāko pludmali (Haapsalu rand) uz vienas no pussalām, ūdens siltas kā piens un mēs peldamies, peldamies, peldamies...
Mēs zinām, ka Igaunija būtu pelnījusi vairāk mūsu uzmanības un vēl veselu lērumu vietu apmeklējumu un laiks mums to pat ļautu, tomēr šodiena ir nesteidzīga. No vienas puses drīz būsim mājās (vajadzētu steigties), bet no otras puses - atlikušos pārsimts kilometrus šoreiz negribas braukt ātri, nudien negribas braukt ātri. Meitenes arī saka, ka kaut kā dīvaini šodien viss liekas.

Pa ceļam iebraucam arī Pērnavā - pilsētai, kurai parasti mauc garām. Un ir pārsteigums. Likās, ka Pērnava patiešām ir tāda garāmbraucamā vieta (pat neatceramies, kad pēdējo reizi tur būtu kārtīgi bijušas), bet tajā ir trīs obligātie pilsētu elementi - tirgus laukums, rātsnams un baznīca :) Pasmejamies, ka šī trīsvienība jau garantē, ka pilsēta ir ievērības cienīga un tur kaut kam ir jābūt :)  Uz gājēju ielas (arī obligātais pilsētu elements) iemaldāmies pirmajā ēstuvē, kura sola igauņu virtuvi. Igauņu dāma ir uzdevumu augstumos, pieņemot mūsu pasūtījumus, vēl noreklamē, ka tie salātiņi esot ļoti gardi, arī smalkmaizītes. Un mēs tik ņemam un izpērkam visu vitrīnu. Bet kas par cenām! Pārmaiņas pēc viena ēdienreize izmaksā mazāk par 3 eur. Pēc līdzīgām izvirtībām Zviedrijā vai Somijā, trīs dienas vajadzētu dzīvot taupības režīmā :)
Lai vai kā, Pērnava, Tu mums patīc. Te arī beidzot tiekam skaidrībā (te ir labs interneta tarifs) par Latvijas aktualitāti - pokemonu imigrantiem. Saprotam, ka esam pamatīgi atrautas no "realitātes" :)

Ceļš līdz Latvijas robežai paiet ātri - meitenes saldi snauž, diskā skan franču mūzika. Iebraucot Latvijā, ir kamols kaklā. Un joprojām gribas braukt lēnāk kā atļauts. Bet vēl jau Ādažu mols - skaists, mūs sveicinošs un neparasts...

Pa ceļam uz Rīgu par mājām vēl vairāk liecina Salacgrīvas virzienā plūstošie jaunieši, auto rindas, ceļmalā dancojošie stopētāji. Positivus. Varbūt paliekam? :)

Mēs esam mājās!!! Mēs esam apbraukušas Baltijas jūru!!! 13 brīnišķīgās, neaizmirstamās, piedzīvojumiem pilnās, sirsnīgās un smieklīgās dienās ir nobraukti 5510 km!!! Mēs esam mazliet nogurušas un mazliet laimīgas :)

PALDIES, meitenes, ar jums var ne tikai jūru apbraukt, bet ar jums var iet kopā arī āboļus zagt! :)))

/Anete/

P.s. Nākamajā (patiešām pavisam pēdējā) ceļojuma dienasgrāmatas ierakstā top nedaudz praktiskās informācijas, gan mums ko atcerēties, gan jums, kam tas varbūt kādreiz var noderēt.