3.diena, 4.jūlijs GDAŅSKA – SOPOTA – MIEDZYZDROJE (424 km, 16.5 km kājām)

Nakts melnumā esam apmetušās lieliskā Gdaņskas hotelī – te ar tevi nerunā cilvēks, bet visur tiec iekšā, ievadot kodus. No rīta paēdam gardas brokastis un dodamies uz netālo Gdaņskas vecpilsētu. Te mums ļoti patīk! Daudz senu un skaistu vēsturisku ēku, suvenīru tirgotāju un veikaliņu.  

Nolemjam, ka jāizņem arī skaidra nauda, jo Polija vēl joprojām turas pie zlotiem. Mēģinām saprast, ko mums saka bankomāts. Pirmā summa, ko piedāvā izņemt, ir 800 zloti. Sarēķinām, ka tie ir 20 eiro un tik daudz jau varētu iztērēt. Īsti nevaram saprast, kāpēc ekrānā rāda arī otru summu – vairāk kā 200 eiro – nolemjam, ka laikam mums piedāvā izņemt arī šo valūtu. Kad Anete un Kristīne izņēmušas savas summas, sašaubāmies par valūtas kursu. Saprotam, ka augtākā izglītība mums daudz nav palīdzējusi – meitenes ir izņēmušas zlotus vairāk kā 200 eiro vērtībā nepilnām divām dienā Polijā. Mēs ar Madaru piesakāmies iztērēt daļu Kristīnes summiņas, bet tāpat – pēc 20 minūtēm valūtas maiņas punktā zloti atkal tiek pārvērsti eiro #blondīnes #atkārtomatemātiku.

Ieejam svētās Marija bazilikā, kas izrādās augstākā ēka vecpilsētā – aizdedzam svecītes un nolemjam uzkāpt baznīcas tornī. Kāpiens ir 408 pakāpienu augsts, paceļamies vēl virs baznīcas griestu velvēm un zvaniem, līdz sasniedzam skatu laukumiņu. Redzam līdz pat jūrai! Skaisti!

Baznīcā uzduramies arī Čenstohovas dievmātes ikonai (kopijai) – fotostāsts vēsta, ka tā apceļojusi visu Eiropu un 2012. gadā bijusi arī Latvijā – Rīgā un Latgalē. Mani vienmēr uzrunā tādi īpaši svēto tēli, tāpēc nopriecājos, ka esam iegājušas tieši te.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Sopotu – Polijas slavenāko kūrortu. Grezni koka nami un platas gājēju ielas ir neatņemama arī šīs piekrastes pilsētas sastāvdaļa. Visvairāk mums patīk iespaidīgais gājēju tilts jūrā, kura apmeklējumam nežēlojam arī samaksu. Uz tilta, protams, jāveic arī fotosesija, kur prasu Kristīnei, lai nofotografē mani tā ”it kā es nāktu viņai pretī”, bet viņa man atbild: ‘’Nāc pa diagonāli’’! Un tad mums visām ir ļoti jāsmejas, jo nekādi nevaru saprast, kā tieši tas ir domāts #LatvijasblogeresSopotā.

Nākamais mūsu pieturas punkts ir Slowinski Nacionālais parks, kur esot ļoti iespaidīgas kāpas, kas izskatoties gluži kā tuksnesī, zina stāstīt Madara. Ceļā pavadām vairākas stundas un nedaudz maldoties, jo parks atrodas plašā teritorijā un nevar saprast, no kuras puses tam piebraukt. Taču ceļš ir brīnišķīgs un Anete īpaši priecājās par alejām, kas ik pa brīdim ieskauj abas šosejas puses. Tomēr ar navigāciju gan neesam trāpījušas pareizi – ierodamies Rouwi, taču līdz mūsu interešu objektam vēl ir pārdesmit km atpakaļ. Esam gan sarunājušas ar naktsmāju īpašniekiem, ka ieradīsimies pēc oficiālā darba laika beigām, tomēr saprotam, ka šovakar visu nepaspēsim. Žēl! Tā nu ir, ceļš izdara savas korekcijas!

Nolemjam vismaz iegādāties vakariņu tiesu. Apkalpojušās meitenes nerunā angliski nemaz. Un tā nav pirmā reize, kad saprotam, ka poļi uz svešvalodu apguvi nav sevišķi naski. Nolemjam neriskēt, iegādājoties kādu no nezināmajiem zivju nosaukumiem, tā vietā izvēloties frī kartupeļus un salātus. Savējos es atrodu kaut kādus plastmasas gabalus, tāpēc ne īsti paēdusi un saērcināta priecājos par poļu lielveikala apmeklējumu. Preces te ir par saprātīgu cenu un lielā izvēlē!

Melnā tumsā ierodamies Miedzyzdroje, kur ir mūsu rezervētā kempinga mājiņa. Atrodam sargu, kurš nerunā nevienā cilvēku valoda, bet ar kopīgiem spēkiem viņš mums ierāda mājiņu. Pirmajā mēģinājumā viņš gan mūs ieved samiegojušos kaimiņu istabā, bet – kuram gan negadās!

Wi-fi paroļu iegūšanai atmetam ar roku, tāpēc pirsmiega junda paiet Anetes zīlēšanas salonā, ieturoties ar tušonku un lazdu riekstiem. Sajūta ir tieši tāda kā skolas nometnēs! Aizraujamies ar jautājumu uzdošanu kārtīm – pārsvarā tās mums sniedz negatīvas atbildes, taču jānoskaidro tik daudz gan par esošajiem, gan nākotnes vīriešiem! Reto ‘’jā’’ saņem Kristīne – kārtis apstiprina, ka uz Daugavietes jubilejas balli ir jāiet!

Vakara izklaidēm Anete mums draud arī ar Kuzņecova aplikatoru jeb adatu spilvenu veselības uzlabošanai dažādās ķermeņa vietās – tomēr to atstāsim citam vakaram.

Šovakar atsakāmies arī no ieceres iet uz molu malkot vīnu un sūtīt ziņu pudelē! Jā, mums radās ideja ceļojuma laikā iemest jūrā pudeli ar zīmīti un gaidīt atbildi no nejaušā saņēmēja. Tādam nolūkam iztukšojām Anetes mājas vīna pudeli, kas gan ir noticis nepiedodami lēni. Rodas jauna doma – varbūt lai katra no mums jūrā met pudeli ar ziņu no citas vietas? Tas nozīmē, ka vajag vēl pudeles – un tukšas! Tas mums var izrādīties izaicinājums, bet, kā saka Kristīne – jāmet!

/Elīna/