Serbs Drago nodot sveicienu Anetei, kas jānogādā Latvijā. Atvadāmies no visiem, uzņemam pēdējo bildi ar zirgiem un dodamies prom no lauku miera Upsalas virzienā.
Šodien izlemjam, ka dienas iespaidus blogā aprakstīt varētu uzņemties es. Nodomāju, ka rakstniece no manis nesanāks, bet nu pamēģināt jau var, varbūt viņas izlasīs un otrreiz nepiedāvās :) Turklāt, Elīna piebilst, ka tā būšot mana iespēja atklāti pateikt, ko es par šo braucienu domāju - nosmejos, bet iekšēji nodomāju, ka pēdējo nedēļu es nedomāju pilnīgi ne par ko. Dienas sajukušas, datumi vēl vairāk, ikdienas problēmas palikušas nebūtiskas. Vienīgā saikne ar realitāti ir ieslēdzot internetu (Ak, šis 21.gs. un vēlme tomēr zināt, kas pasaulē notiek). Ja pirmās divas dienas uz e-pastiem es vēl atbildēju, tad pēc tam nolēmu ka pārējās dienas tos pilnībā ignorēšu. Ir taču mans sen gaidītais atvaļinājums - daru, ko gribu un absolūti nejūtos par to vainīga...
Ierodamies Upsalā - pilsēta ar senu vēsturi. Lai arī pirmās asociācijas, ko raisa Zviedrijas ceturtās lielākās pilsētas vārds, ir universitāte, universitāte un vēlreiz universitāte, tuvojoties pilsētai, ainavā dominē katedrāles torņi, kas slejas pāri māju jumtiem un koku galotnēm. Nav jau arī brīnums, ka torņi redzami labāk par citām celtnēm – to augstums ir 118,7 m un zviedri lepojas, ka Upsalas katedrāle esot lielākā un augstākā baznīca visā Skandināvijā. Upsalas katedrālei īpašu valdzinājumu piešķir tas, ka savulaik tā bijusi valstiski nozīmīgākais dievnams Zviedrijā, jo te kronēti zviedru karaļi. Daudzi monarhi šajā katedrālē arī apglabāti, turklāt katedrāles kapenes apvieno dažādu laikmetu un pārliecību cilvēkus: te mūžīgā mierā guļ gan Zviedrijas oficiālais sakrālais aizgādnis un valdnieks svētais Ēriks, gan luterānisma pamatlicējs šajā valstī bīskaps Petrī, gan zinātnieki Karls Linnejs un Olavs Rudbeks ...
Lai gan katedrāle ar savu varenību teju ''pārņēmusi'' Upsalu, tomēr gribas atrast arī universitāti - kā nekā vecākā universitāte Skandināvijā, kas atklāta 1477.gadā un tai piederošo bibliotēku, kas, savukārt, vecākā Zviedrijā. Šobrīd Upsalas Universitātē mācās ap 40 000 studentu. Aiz katedrāles torņiem to beigu galā atrodam, bet mazliet gan esam vīlušās, jo šobrīd tā atrodas rekonstrukcijā. Elīnai pat rodas filizofiskas pārdomas un vēlme atkal studēt!
Bibliotēku un tai blakus esošo botānisko dārzu gan apskatām un nesteidzīgā rīta pastaigā izstaigājam pilsētu, kura tik tikko sākusi mosties, tāpēc Anete pie kārotās kanēļmaizītes netiek.
Lielpilsēta apskatīta, tomēr secinu, ka tas lauku miers, kas bija dienu pirms Stokholmas man Zviedrijā vilina vairāk. Anete pirms došanās prom atskārš, ka esam jau prom no atklātās Baltijas jūras un sākam braucienu gar Botnijas līča piekrasti. Seko garāks pārbrauciens, kura laikā ne tikai mēs ar Elīnu varam pagulēt (aizmugurējo priekšrocība), bet arī rodas ideja par jaunu spēli ''Kas es esmu?'' vietā. Saucam vecos labos vārdus uz vienu burtu. Izvēlamies tēmu - flora. Pēc pirmajiem 3 burtiem saprotam, ka neesam dižas floras pārzinējas, tāpēc pieķeram klāt arī kustoņus jeb faunas pārstāvjus. Spēle beidzās pie pirmā burta ''N'' - tālāk par nīlzirgu netiekam un smejoties pašas par sevi spēli beidzam. Mierinām sevi, ka domāšanu aizkavē frī kartupeļi un burgeri, kurus atļāvāmies apēst iepriekšejā pieturā haha.
Un esam arī klāt - kartē bija atzīmēts, ka šeit būs apskatāma baznīca - ja reiz daudz braukts, gribētos izlocīt kājas. Negaidījām ieraudzīt neko tādu! Pasaka zemes virsū - tālākais sauszemes punkts Botnijas līča vienā no pussalām. Fantastiks zvejniekciemats Kuggorarna, kurā savas vasaras mājiņas, visticamāk, uzbūvējuši turīgais zviedru gals. Viss vienotā vēsturiskā stilā - sarkanbaltās mājiņas un akmeņu grēdas burtiski apbur! Saprotot, ka fotogrāfijas neattaino nedz to skatu patiesību, nedz izjūtas esot tur, uzņemu tik pāris bildes ieskatam. Tas ir jāredz pašiem!
Jo dziļāk dodamies, jo neticamāk tas viss izskatās! Koka baznīca kalnā, žūstoši zvejnieku tīkli, maz cilvēku un blakus šalcoša jūra...
Visu ceļu mūs pavada mazas ķieģeļsarkanās krāsas būdiņas kalnā, ko sākumā noturam par žāvētavām - nē, tās izrādās tualetes - katrai vasaras mājiņai sava tualete kalnā! Sasmejamies, kas notiek, ja sagribas aiziet vētras laikā, vai tad nevar apgāzties un citas muļķības! Tomēr skats ir visai amizants!
Kā jau kārtīgā zvejniekciemata, arī šeit ir norāde uz kūpinātu zivju tirgošanas vietu, tomēr mūs vairāk uzrunā norāde - labirints...
Šodien jāpieveic daudz kilometru, tāpēc iedvesmotas dodamies tālāk. Pētot kartes rodas ideja, ka mēs varētu aizbraukt arī līdz ziemeļu galējam punktam. To, vai tas ir reāli izdarāms laika ziņā sapratīsim tikai rīt, jo vietas izpētē tiek iesaistīti arī mājinieki. Bet, ja reiz tāda doma radās, tad, ja ne šā ceļojuma ietvaros, tad kādreiz noteikti tur jānokļūst! Atlikušo ceļu līdz naktsmītnei ainavas aiz loga nomaina vienu otru - te lieli, skaisti tilti, te kalni, te lejas, te klintis!
Anete dodas gulēt laicīgi, es vēroju saulrietu, savukārt, Elīna ar Kristīni apspriež brauciena detaļas un pabeidz iepriekšējās dienas bloga ierakstu! Vēl paķircinām viena otru - šodien tas notika bieži :) Visi aizgājuši gulēt - es palieku rakstīt savas pārdomas par aizvadīto dienu! Ja ap pusnakti likās, ka sāk satumst, tad ap vieniem naktī paliek arvien gaišāks - polārās naktis te ir ikdiena un jo vairāk tuvojamies ziemeļiem, jo tās ir izteiktākas. Fonā skan Prāta Vētras ''Šonakt neguļ tik daudzi'' - un kā, lai guļ, ja naktī diena? Apkārt kalnos čivina putni, kempinga viesi devušies pie miera un rīt gaidāmi vēl citi necerēti piedzīvojumi! Ja man būtu vīns, es paceltu glāzi par šodienu un Anetes fantastisko ideju un uzaicinājumu mesties šai avantūrā! A, varbūt rīt jānopērk! :)
Arlabunakti!
/Madara/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru