9. diena, 10.jūlijs DOCKSTA-UMEA-PITEA (nobraukti 395 km, 11,37 km kājām)

Pamodāmies lēnām. Kā jau pie svētdienas. Slinki izčunčinājāmies, pabrokastojām uz terasītes pie mūsu mājiņas un priecājāmies par jaunu un saulainu dienu, kā arī to, ka priekšā redzamie kalni atkal izskatās citādi.

Nākamais pieturas punkts mums tepat aiz stūra. Karte saka, ka vajadzētu būt skaistam skatam. Un kārtējo reizi tā īpaši neplānoti nokļūstam vietā, kur jūra satiekas ar kalniem. Tā patiešām ir, jo esam atbraukušas uz Skuleskogen nacionālo parku –Zviedrijas augsto krastu rajonu ar kalniem, klintīm un mežiem. Saka, ka tieši šeit dzīvojot troļļi un milži. Tā arī varētu iedomāties. Tieši šajā vietā Baltijas jūra ir visdziļākā, bet tās krasti visaugstākie jūras krasti pasaulē!!! (par ko uzzinām tik uzrāpjoties augšā... atkal neviltots pārsteigums un sajūsma!) Parks ir iekļauts arī Pasaules dabas mantojuma sarakstā. Par to, ka parks ir vesels ģeogrāfijas un vēstures liecinieks kopš ledus laikmeta, nemaz nav jāšaubās. 

Sākumā mēs gan pavisam mikroskopisku brīdi pašaubāmies vai kāpt tajā augšā, jo izskatās patiešām traki stāvs (un apkārt pulcējas ļaudis ar klinšu kāpšanas aprīkojumiem, ķiverēm, trosēm, bet mēs puķainos svārkos). Kamēr veramies apkārt, mūsu piedzīvojumu gars jau ir ceļa jūtīs. Pie tam info punktā meitene iedrošina un saka, ka skats augšā būs amazing! Kāpjam! Un kāpjam nevis pa glītu koka taciņu, bet pa lieliem un maziem, apaļiem un šķeltiem akmeņiem, pa nočamdītām un neberztām koku saknēm. Mūsu taka, mazais maršruts, liekas vien 600 m, bet kāpiens, protams, krietni smagāks, stāvāks. Pusceļā Madarai noreibst galva, Kristīne ar sašaubās, saprotam, ka kāpiens nav domāts gluži visiem un par katru cenu. Tomēr ir jāstājas, jānomierina sirdsklauves un jāatgūstas. 

Līdz virsotnei tiekam trijatā un patiešām – skats ir tāds, par ko varētu pusdzīves atdot. Ir gan jūra, gan apkārtējie ciematiņi, gan kalni, pakalni, ielejas, līcīši, kuros lēni slīd burulaivas... Ir tā vērts. Un kā vēl!  Vēl viena no vietām, ko šādā ceļojumā ir jāredz. 

Pēc mazās meditācijas un dažiem fotomomentiem kalna virsotnē nolemjam, ka kāpsim pa to pašu taku lejā. Ir gan vēl divas iespējas – lēzenāku, bet krietni garāku kāpienu pa citu līdzīgu taku, un vēl ir arī pacēlājs. Bet mēs noskopojamies, jo 100 kronas par fikso nobraucienu pēkšņi šķiet par dārgu. Elīnas elegantā koķetēšana ar pacēlāja vikingu arī neizdodas - viņš jau labprāt mūs palaistu bez maksas, bet lejā gaidot priekšnieks :) Tā nu norāpjamies lejā krietni raitāk, krietni uzmanīgāk, pāris reizes saslīdoties (jā, nu apaviem ir jābūt nopietnākiem par mūsu sandalēm, toties kleita ir gana labs apģērbs tik karstā dienā). 

Lejā jūtam, ka kājas trīc, celulīts aizbēdzis, deguni sasauļoti, bet sejā ir plats smaids un dvēselē liels prieks un gandarījums! :)

Tagad ceļš tālāk ved uz Umeo. Mašīnā atelpas brīdis pēc fiziskām aktivitātēm, radio skan zviedru tautasdziesmas un klasiskā mūzika, arī diezgan interesants salikums vienai radiostacijai. 

Umeo - mazā Rīgas konkurente (abas vienlaicīgi bija Eiropas kultūras galvaspilsētas). Sākumā, iebraucot pilsētā, šķiet, ka tā ir pilnībā izmirusi – neviena cilvēka, neviena kustīga transporta, pat kaķu uz ielām nav. Dodoties tuvāk centram dzīvība gan sāk parādīties, tomēr arī liekas patukši tik slavenai pilsētai. Vēlāk saprotam, ka no 121 000 iedzīvotāja puse atrodas tirdzniecības centros, bet otra puse promenādes malā sauļojas. Toties baznīca un tūristu info centrs šodien (svētdienā) ir ciet. Un vēl svētdienās ir ciet visi stipro alkoholu (tai skaitā vīns, kuru tik ļoti vēlējāmies šovakar nobaudīt) veikali, kas Zviedrijā ir valsts pārziņā. Nodomājam, ka tas ir interesanti un nav nemaz tik slikti, bet kāpēc baznīca ciet  – tas gan nav skaidrs. Parastajos pārtikas veikalos var iegādāties vien vājus alus, dažus sidrus un veselu lērumu maz vai bezalkoholisko dzērienu. Tos arī nopērkam vakarēšanai. 

Umeo arī ir viena no studentu pilsētām – katru gadu tur mācās ap 30 000. Nav jau brīnums, ka vasaras vidū pilsēta paliek klusa, tomēr tai ir sava burvība, savs šarms – mierpilna, zaļa (parku apstādījumi ir precīzi tādi paši kā manas mammas dārzā), skaisti iekārtotu piekrasti un promenādi, ir arī savs rātslaukums, sava baznīca, sava bibliotēka un gājēju iela. Viss kā jābūt.

Umeo ir ievērības cienīga  vēl vairāku faktoru dēļ - tā ir Stīga Larsona dzimtā pilsēta, kurā viņš uzauga. Un vēl Zviedrijas restorānu TOPā White Guide atrodas 10 Umeo restorāni! Mums Umeo patika. Lai arī sākotnēji šķita pamirusi, tomēr tā ir dzīva un jauneklīga, un pēc visiem lielpilsētu adrenalīniem Umeo bija jauka relaksācija. Un Umeo pavisam noteikti nav Rīgas konkurente, drīzāk mazā, klusā Ziemeļu māsa :)

 

Dienas noslēgumā esam ieradušās Pitea – vēl viena mazpilsēta, kurā esam rezervējušas kempingu – īstu kristiešu komūnu, kurā aizliegts alkohols! Lūk, nekas šajā ceļojumā (un vispār) nenotiek tā pat vien :) 

Atliek vien maza vakara pelde, brīnišķīgas Kristīnes un Elīnas gatavotās vakariņas un futbols. Elīna, Kristīne ir par Franciju, jo portugāļi esot haļavščiki, bet Madara ir par Portugāli, jo Elīna ir par Franciju, bet es rakstu blogu un dzeru Carlsbergu – iespējams, vissliktāko alu pasaulē!

 /Anete/