7. diena, 8. jūlijs BORGHOLM – STOKHOLM – RIMBO, nobraukti 552 km un 8.51 km kājām

Turpinām ceļu pa plašajām Zviedrijas ārēm, kur kopumā pavadīsim piecas dienas – šai karalistei taču ir garākā teritorija gar Baltijas jūras piekrasti, kā izrādās. 

Rīts meža būdiņā sākas lēni, esam labi izgulējušās un drīz gatavas doties ceļā, jo te mums nav ne dušas, ne elektrības, toties varam vēl pamieloties ar vakar saceptajām zviedru nacionālajām gaļas bumbelēm. Kristīne priecājas, ka nav izkritusi no divstāvu gultas augšējā stāva, es priecājos, ka mežā mūs nav apēdis neviens bubulis. Mājiņas saimnieks Freds labprāt grib redzēt fotogrāfijas no vakardienas vakariņām sveču gaismā, ko Madara laipni viņam nosūta. 

Pārbraukušas skaistajam tiltam, kas Olandes salu savieno ar sauszemi, nolemjam izpeldēties nelielā pludmalītē, kur iztraucējam mazu meža trusi. Uz drosmīgo peldsoli saņemamies mēs ar Aneti, pat neapgrūtinot sevi ar peldkostīmu uzvilkšanu, taču līcītis ir tik pilns ar zālēm, ka īstu baudu negūstam, bet pāris moži pietupieni mums izdodas.

Šodien paredzēts garš ceļš – nolemjam nepiestāt citās lielākās pilsētās un pat ne Norčepingā, līdz kurienei jau ticis skorbulis (!!), bet dodies pa taisno uz galveno pilsētu – Stokholmu. Garie pārbraucieni, protams, ir nogurdinoši, bet kā citādāk lai tiek uz priekšu? Vakarā pēc katras dienas gribas gulēt tā (vismaz man), it kā būtu nežēlīgi strādājusi. Viens no veidiem, kā īsināt ceļu, ir spēle – Kas es esmu? Viena no mums iedomājas kādu īstu vai izdomātu cilvēku, tēlu un pārējās uzdod jautājumus, uz kuriem var atbildēt tikai ar jā vai nē, mēģinot to atminēt. Tā esam uzminējušas gan Purva Intu un Zbigņevu Stankeviču (grūti gan gāja ar šo!), gan sūkli Bobu (vīrietis? ārzemnieks?) un septīto rūķīti. 

Pēcpusdienā sasniedzam Stokholmu un kā īsti buržuji novietojam auto pašā centrā - 15 kronas (ap 1.60 eiro) par 10 minūtēm. Bija gan doma uz centru doties ar metro, bet priekšpilsētā nemākam tik veikli noorientēties. Vismaz nedaudz ietaupām atgriežoties, maksas tualetē iespraucoties divas par vienu cenu :)

No mums četrām Kristīne Stokholmā ir pirmo reizi. Pilsēta tiešām ir liela un skaista – visas karalisko vajadzību ēkas, tiltiņi, kas savieno daudzās salas, kuģīši un vecpilsētas šarms, slavenais Vāsa muzejs, kam var veltīt pat pusi dienas. Ar divām stundām te nepietiek, tāpēc noteikti ir vērts atgriezties vēl.

Vakars mums ir paredzēts mājīgs – ciemosimies pie Anetes brālēna Gunāra un viņa sievas Taņas laukos tikai 40 minūšu attālumā no galvaspilsētas. Gunārs Zviedrijā ir jau kopš 90. gadu beigām, tāpēc tekoši runā zviedriski un nu jau pat serbiski, ko iemācījies no kolēģa saimniecībā. Viņu dzīvesvieta ir tipiskais sarkanbrūnais zviedru namiņš ar baltiem slēģiem – omulīgs tiklab no iekšpuses, kā ārpuses!

Tiekam sirsnīgi uzņemti ar sātīgām vakariņām “kā Zviedrijas laukos” – kartupeļu pankūkām ar brūkleņu mērci un čurkstinātu speķīti. Šajā dienās ciemos sabraukuši arī citi viesi no Latvijas, ieskrējis arī darba kolēģis, tāpēc māja ir pilna un skan četras valodas. Prieka devu mums sagādā mazā saimnieku meitiņa Ksjuša un vēl mazākais bezgala draudzīgais terjers Laila, ar abiem kārtīgi izdauzāmies!

Gunārs mūs izved ekskursijā arī pa savu darba vietu – zirgu stalli, kur tiek audzēti un trenēti sporta zirgi. Apskatām spožos skaistuļus un pavērojam, ko katrs ēd, kādas katram uzvedības īpatnības. Arī divi mazi kumeliņi te! Ja tā turpināsies, drīz saskaitīsim 100 baltu zirgus:)
Zirgu audzēšana un jāšana Zviedrijā ir iemīļota nodarbe, par kādu rumaku staļļa saimniecei esot pat piedāvāts miljons kronu! Katrā ziņā liekas, ka Gunārs te ir īstajā vietā un prieks, ka te, Zviedrijas laukos, izveidojusies daudznacionāla, taču draudzīga kopiena. Runā, kā arī Zviedrijas karaliskās ģimenes locekļi ne vienu reizi vien ciemojušies saimniecībā, lai atpūstos tālāk no pilsētas mūriem.

Mīļš paldies Taņai un Gunāram par uzņemšanu!

/Elīna/