Otrais brauciena dienas rīts Klaipēdā ataust lietains. Labi
izgulējušās un atvadījušās no viesmīlīgajām lietuviešu saimniecēm ar prāmi
operatīvi pārceļamies uz Kuršu kāpu. Šodien mums plānots garš ceļš cauri
Lietuvai, pēc tam nonākot vienā no eksotiskākajiem pieturas punktiem – Kaļiņingradā,
un pret vakaru jābūt Gdaņskā, Polijā.
“Iedegās akumulatora lampiņa”, pavēsta Anete. Man kā galīgi
nerūdītai autobraucējai tas neko daudz neizsaka, bet šoferis Anete nolemj
svētdienas rītā šo ziņu pavēstīt arī savam vīram Latvijā. Igors izsaka
pieņēmumu, ka akumulatorā varētu būt ūdens. Tas ir labākais variants. Sliktākajā
variantā ir pipec (excuse me my
french). Uzzinām, ka tuvākais serviss ir pilsētā, no kurienes tikko pārcēlāmies,
tāpēc nolemjam akumulatoru nedaudz pažāvēt, tikmēr apskatot Juodkranti, līdz
kurienei esam tikušas. Mīlīgā piekrastes pilsētiņa svētdienas rītā kā aktīvāko
izklaidi mums piedāvā Raganu kalna apmeklējumu. Aplūkojam visus koka vellus un
pūķus, raidot debesīs lūgsnas auto dievam, lai parūpējas par mūsu spēkratu un
atļauj bez bažām braukt tālāk.
Diemžēl liktenim ir
citi plāni, un lampiņa turpina degt, bet mēs tam par spīti dodamies uz Kuršu
kāpas augstāko punktu. Neatceros, ka būtu šeit bijusi – skats ir iespaidīgs,
tāds kā balts tuksnesis, tādi kā vēl neatklātie Marsa plašumi. Salīstam gan
pamatīgi, toties stāvvietā iegūstam pirmo vīriešu verdiktu – latviešu tūristu
autobusa šoferis neko iepriecinošu nesaka un arī zem kapota nesaskata, bet par
atsaucību paldies! Anetei auto trokšņi sāk nepatikt arvien vairāk un arī lietus
gāž arvien pamatīgāk, bet nolemjam braukt, cik tālu vien varēsim tikt.
Un drīz mums ir iespēja atgriezties
pagātnē – pie labi apsargātas Krievijas robežas, kur varam uzrādīt savas
tieši vienu dienu derīgās tranzīta vīzas, aizpildīt deklarāciju (divreiz) ieskatīties
bargas kundzes acīs, lai pierādītu savu līdzību pases bildei, kā arī atvērt
visus logus un durvis robežsargu vērīgajām acīm. Pēc krietnas stundas mūsu
auto riteņi skar brālīgās republikas šoseju.
Pirmais darbs – uz karstām pēdām
atrast autoservisu, jo par krievu mehāniķu zelta rokām esam drošas. Vienīgās
bažas – ir svētdiena, un Krievija ar brauktspējīgu auto mums ir jāpamet līdz
pusnaktij. Pēc dažiem neveiksmīgiem slēgtu servisu apmeklējumiem izvelkam lielo
lozi. Pie mūsu Nissana ierodas četri
spēcīgi krievu vīrieši (un suns), kas visai operatīvi konstatē vainu, iesaka,
kur to varam novērst, sazvana īsto servisu, paziņo, ka meitenēm iz Latviji šodien beidzas vīza un pat ir
ar mieru mūs eskortēt līdz Pervomajskaja ielai.
Lai mūžīga slava Oskaram,
Aleksejam un citiem bezgala izpalīdzīgajiem kaļiņingradiešiem! Negribīgi, bet
tomēr viņi bija spiesti pieņemt mūsu pateicības labumu maisiņu :) Mašīna ir nogādāta meistaru
rokās un varam jau pamatoti cerēt uz labu iznākumu, lai gan vaina tomēr nav
nemaz tik maza kā likās. Mēs gan ar Madaru atzīstamies, ka pa īstam satraukušās
nemaz neesam – gan jau viss kaut kā nokārtosies... kas laikam ir tāpēc, ka ļoti
uzticamies Anetei un maz ko saprotam no auto:)
Kamēr auto remontā, varam doties iepazīt Kaļiņingradu –
bijušās eiropeiskās Kēnigsbergas vēsturiskais stils jaucās ar krievu laika
jaunbūvēm, varoņu slavinājumiem un kapitālisma raibumiem. Pārsteidz asie
kontrasti starp spožajiem lexus un ubagotājiem ielās, taču vispār – gandrīz eiropeiski
un ne īsti interesanti. Ieturamies īsti krieviskā stilā – pelmeņi, čebureki,
vareņiki un lēti!
Par labu piemiņu iegādājamies krievu saldumus un dodamies
atpakaļ uz servisu. Kas notiks, ja auto nesaremontēs? Auto evakuators līdz
robežai? Auto noma? Zvans konsulātam vai savam šefam ... Kristīne palīdz
uzskaitīt iespējamās bēdīgā scenārija alternatīvas.
Drīz sagaidām verdiktu – meistari strādāšot pēc darba laika, bet
mašīna būs kārtībā, vaina esot ģeneratorā, mūsu pienākums – gādāt vairāk kā
5000 rubļu. Pirmajā izbīlī man sarēķinās, ka tie ir 500 eiro, bet pēc mazas
pārdales tomēr izrādās, ka tikai nedaudz virs 70! Esam atvieglotas un atlikušo
laiku pavadām burvīgajā Kaļiņingradas botāniskajā dārzā, kur kasiere mūs ir ar
mieru ielaist par velti, jo rubļu mums nav (bet mūsu pateicīgie 5 eiro te lieti
noder!).
Tiekam pie servisa garantijas talona, čeka un krievu vīra
atmiņu stāsta. Mašīnai viss ir kārtībā! Aizkustinātas pa krievu atsaucību drīz dodamies ceļā – pāris km
cauri skaisti līkumotajām alejām mūs nogādā pie Polijas robežas, kur mūs
sagaida nākamais pārsteigums – bezgalgara rinda ar poļu autobraucējiem.
Iespējams, tas saistīts ar Polijas pēkšņi ieviestajām pārbaudēm uz robežas
sakarā ar NATO samitu. Gluži kā pelnrušķītēm mums robeža jāšķērso līdz
pusnaktij. Poļu iedrošinātas dodamies garām milzu rindai un arī krievu
robežsargs apžēlojas par mūsu strauji sarūkošo tranzītvīzas termiņu. Jā, tiekam
ielaistas!!! Un pēc ierastās procedūras uz robežas kā brīvi putni dodamies
iekšā Polijā – tik vien kā vēl trīs stundas uz robežas poļu pusē, kamēr tiekam
pāri!
Tomēr - cik labi būt atkal brīvā Eiropā, bez robežām,
robežsargiem un uztraukumiem par savu nacionalitāti. Gdaņska, mēs jau braucam!
P.s. Pēc ieraksta pabeigšanas poļu robežsargi tomēr negrib no mums atvadīties - tiekam aicinātas uz atsevišķu ēku, kur auto un mūsu mantas tiek vētītas pa stīdziņas vienai. Visi čemodāni vaļā un katrs Nissana jumta fragments iztaustīts. Dobže, esam drošas iebraukšanai Polijā!
/Elīna/
/Elīna/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru