10. diena, 11. jūlijs PITEA - LULEA - TORE - HAPARANDA - OULU, 355 km nobraukti, 8,8 km kājām

Līdz šim man visai veiksmīgi bija izdevies izvairīties no bloga rakstīšanas, aizbildinoties ar šofera palīga un šefpavāra pienākumiem. Tomēr šorīt pamostoties saprotu, ka laikam nevienu pieklājīgu atrunu, lai izvairītos no datora lietošanas atvaļinājuma laikā, izdomāt vairs neizdosies, tāpēc, kad Anete možā balsī vaicā: "Nu, kura šodien kaut ko uzrakstīs?" piekrītu.

Šis ir atkal lēnais rīts. Steigas nav, jo jānobrauc vien nedaudz vairāk kā 300 kilometri. Ziemeļu vasara mūs lutina, aiz loga spoži spīd saule, pie debesīm neviena mākonīša. Nesteidzīgi pabrokastojam un dodamies ceļā. Šodienai mums ir trīs galvenie uzdevumi: (1) sasniegt galējo Baltijas jūras ziemeļu punktu, (2) šķērsot Zviedrijas - Somijas robežu, (3) beidzot iemest jūrā vēstījumu pudelē.

Vakar, kamēr Anete rakstīja blogu, mēs ar Elīnu un Madaru, sagatavojām pudeli. Ievietojām vēstuli plastmasas maisiņā, plastmasas maisiņu - pudelē, bet pudeli nostiprinājām ar dubultkorķi - plastmasas maisiņā ietītu korķi un skrūvējamu korķi. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, Elīna ierosināja korķa  maliņas nostiprināt ar kausētu sveci. 

Nolemjam, ka pudeli jūrā varētu iemest Baltijas jūras ziemeļu punktā. Šo plānu gan vēlāk nākas koriģēt, jo, nonākot galamērķī, saprotam, ka Baltijas jūras tālākais ziemeļu punkts atrodas nelielā līcītī, ko ieskauj niedrēm aizauguši krasti, un vējš pūš tieši krasta virzienā. Labākajā gadījumā mūsu vēstījumu pēc pāris dienām atrastu kāds zviedru zvejnieks no tuvējā ciema, sliktākajā gadījumā - tā nogulētu zālēs līdz pasaules galam.

Bet vispirms mūsu ceļš ved uz Lulea, nelielu pilsētiņu Zviedrijas ziemeļos ar 47 000 iedzīvotāju un Zviedrijas pirmo tehnoloģiju universitāti. Laika taupīšanas nolūkos Luleu apskatām caur mašīnas logu, sakoncentrējoties galvenajam uzdevumam - ziemeļu punkta atrašanai. Anetes māsa ir atsūtījusi norādes, ka šis punkts jāmeklē pilsētiņā ar nosaukumu Tore, un tas ir atzīmēts ar dzeltenu boju, ko varot sasniegt ar zvejnieku laivu. Nosmejam, ka tagad Madarai būs uzdevums - sarunāt kādu vietējo zvejnieku, lai par skaistām acīm aizvizina mūs līdz bojai.

Pa ceļam uz Lulea redzam arī mūsu pirmo ziemeļbriedi, kurš mierīgi ganās tieši autostrādes malā pie sētas. Sajūsmas spiedzieni mašīnā sasniedz iespaidīgus decibelus. Pēc tam Elīna pavaicā, vai tas vispār bija īsts, un mums visām atkal sirsnīgi jāsmejas. Brieža foto diemžēl nav pieejams, jo atļautais ātrums šajā ceļa posmā bija 110 km/h, taču Anete sola, ka Somijā noteikti redzēsim vēl kādus ziemeļbriežus, tur tie esot visai bieži sastopami.

Nonākot Torē, maģisko Baltijas jūras ziemeļu punktu atrodam ļoti viegli. Tas ir labi redzams no nelielas laivu piestātnes, kas atrodas kaut kādas rūpnīcas teritorijā, un turklāt ir ļoti tuvu krastam, tikpat kā ar roku aizsniedzams. Anetei sejā smaids, jo šis ir viens no ceļojuma galvenajiem mērķiem, ko nu izdevies piepildīt.

Arī mums pārējām, protams, fakts, ka esam nonākušas Baltijas jūras tālākajā ziemeļu punktā, liekas ievērības cienīgs, tāpēc sabildējam šo vietu un sevi no visām pusēm.

 

Anete ierosina, ka vajadzētu arī izpeldēties. Apkārtni pie bojas novērtējam kā peldei nepiemērotu, bet turpat pretī ir kempings, kurā ceram atrast peldei piemērotāku vietu. Kad tur nonākam, drosme ielīst ūdenī ir tikai Anetei. Mēs, pārējās, aprobežojamies ar nelielu kāju peldi.

Iesēžoties mašīnā, Anete vien nosaka: "Nu, viss, meitenes, tagad sākas ceļš mājup." Taisnība jau ir, bet pa ceļam mājup mums vēl jāapskata Somijas un Igaunijas piekraste. Un jāiemet pudele...

Piemērota izdevība rodas pēc pāris kilometriem, pa ceļam uz Zviedrijas pierobežas pilsētu Haparandu. Ieraugām tiltu pāri upei, pie kura var labi piestāt. Izrādās, ka mūsu noskatītais tilts šķērso diezgan strauju upi, kas palielina izredzes,  ka mūsu vēstījums aizpeldēs līdz jūrai. Tad nu ķeramies pie lietas, uzticot Madarai atbildīgo pienākumu iesviest pudeli upē. Viss izdodas lieliski, pudele sveika un vesela piezemējas ūdenī, bet mēs noskatāmies, kā tā pazūd upes putās un domās novēlam tai labu ceļa vēju uz Baltijas jūru.
 

 

Kaut kur tur upes putās aizpeld mūsu pudele...

Pa ceļam Kaliksā vēl nopērkam šo to launagam un vakariņām, un tad priekšā garāks pārbrauciens līdz Haparandai. Haparandā, kas ir pēdējā pilsēta Zviedrijā pirms robežas ar Somiju, nonākam pēcpusdienā. Izmetam nelielu līkumu pa pilsētas centru, kas sākumā šķiet kā izmiris, bet vēlāk noskaidrojas, ka visi pilsētiņas iedzīvotāji laikam taču ir sapulcējušies pludmalē un bauda silto laiku. Starp citu, Haparanda ir pirmā un vienīgā pilsēta Zviedrijā, kurā redzam ļaudis, kas varētu atbilst imigrantu aprakstam. Nekur citur pa ceļam Zviedrijā imigrantus nesatikām.

Arī mēs piestājam pludmalē, lai ieturētu launagu. Pretējā krastā mūs jau sveicina Somija.

 

 

Iebraucot Somijā, meklējam atšķirības, kas ir citādāk nekā Zviedrijā. Pirmais, ko pamanām, braukšanas kultūra ir tuvāka Latvijai - nav vairs Zviedrijā tik ierasto apdzīšanas joslu, te viss kā ierasts - apdzīšana notiek pa pretējo braukšanas joslu, priekšā esošajai mašīnai piespiežoties ceļa malai. Tajā pašā laikā prieks, ka turpmāk atkal varēsim aizmirst par matemātiku, jo visas cenas ir eiro. Arī daba vismaz pagaidām neko daudz no Zviedrijas kalniem un lejām neatšķiras.

Mūsu pirmais galamērķis Somijā ir Oulu, lielākā apdzīvotā vieta Somijas ziemeļu reģionā ar 130 000 iedzīvotāju, mūsdienīga tirdzniecības, ostas un universitātes pilsētiņa. 1822.gadā pilsētā notika postošs ugunsgrēks, kura dēļ no vecās apbūves gandrīz nekas nav saglabājies. Ievērojamākās apskates vietas Oulu, kas minētas tūrisma ceļvedī, ir trīs - rātsnams, katedrāle un tirgus laukums. Tās tad arī apskatām. Pamanām vēl arī teātri, kas pēc skata ļoti līdzīgs Dailei un pie kura nelielos bariņos socializējas somu jaunieši, pastaigājam pa promenādi, kura neierasti pirmdienai ir ļaužu pilna, un nobaudām pirmo saldējumu Somijā. Pēc tam dodamies uz savu šī vakara nakšņošanas vietu Oulu priekšpilsētā, dažus kilometrus tālāk uz dienvidiem. 

/Kristīne/