11. diena, 12. jūlijs, OULU - KOKKOLA - JAKOBSTAD - VAASA - VANHAKYLA 503 km nobraukti, 7.67 km kājām

Esam sava ceļojuma noslēguma fāzē. Negribas jau tā domāt un skaidrs, ka jādzīvo pēc principa šeit un tagad, izbaudot konkrēto mirkli, bet domas nenovēršami griežas pie tā brīža, kad pavisam drīz atgriezīsimies mājās. Vai ikdiena nešķitīs krietni garlaicīgāka, ja katru dienu nebūs jāpārvietojas uz citām naktsmājām, pilsētu vai pat valsti? Protams, arī no tā gribas atpūsties un varēsim priecāties Latvijā kādu dienu vadot savā ritmā, nekur nesteidzoties. Un nav jau arī ko pirms laika satraukties par nākotni nezināmo, jo parasti jau dzīve piedāvā arvien jaunus piedzīvojumus un notikumus (kaut vai gaidāmo iekrāto darbu izskatā:)) ... un šis ceļojums ilgi paliks atmiņā kā intensīvu notikumu virkne, ko prāts ik pa laikam pārcilās vēl un vēl.

Nakts ir pavadīta ļoti labi – mūsu rīcībā bija teju pusmāja, ko saimnieks izīrē, pats dzīvodams otrā mājas daļā. Ar Madaru izmantojām arī lielisko izdevību uzspēlēt galda tenisu. Pirmais pieturas punkts šodien – Kokkola ir 180 km attālumā, tāpēc rīts paiet gulšņājot auto salonā, Anetei cītīgi stūrējot. Varbūt jūs interesē, kā mēs visas sadzīvojam tādos nemitīgas tuvības apstākļos? Es teiktu, ka ļoti labi. Protams, šīs jau ir tikai 13 dienas un ar zināmu komfortu, viena otru pazinām jau pirms tam, vienīgi ar Kristīni iepazināmies īsi pirms brauciena, taču tā kā biju ar viņu kopā vairākos pasākumos, biju droša, ka mums visām saskanēs un tā arī ir. Palīdz tas, ka visas esam no korporācijām un mūsu intereses un dzīves uztvere ir samērā līdzīga. Bez šaubām, mūsu viedokļi atšķiras daudzos akūtos jautājumos, kur jāmāk atrast kompromiss – cik bieži ēdīsim, vai slēgsim kondicionieri, pa kuru ceļu iesim un vai apskatīsim šo pilsētiņu.... domāju, ka iekšēji mēs viena otru izvedam no pacietības daudz biežāk, nekā to izrādām :) Taču galvenais, ka bez lielām drāmām par visu varam vienoties, mūsu raksturi tomēr ir diezgan elastīgi, tāpēc iekšējais mikroklimats ir foršs, varam smieties gan kopā, gan viena par otru, kas ir puse no ceļojuma veiksmes! Un drīz jau atpūtīsimies viena no otras:)

Kokkolā mūs sagaida skaists koka arhitektūras rajoniņš, kur saglabātas ēkas pat no 17.gs. Kaut kas līdzīgs mūsu Kuldīgai! Atšķirībā no Zviedrijas sarkanbrūnajiem toņiem te valda pasteļi.

Tālāk mūsu ceļš ved pēc ierastās prakses – ja kartē ir atzīmēts kas skatīšanās vērts, stājam nost. Pirmais pieturas punkts upes krastā mums īpašas emocijas neizsauc, ja nu vienīgi pamatīgie akmeņi, kas kā milzu klons klāj piekrasti, savukārt nākamais trāpās muzeja namiņš, veltīts nacionālajam somu dzejniekam Johanam Ludvigam Runebergam. Atzīstam, ka neko daudz par somu liriku un prozu nezinām, tāpēc vērts atcerēties, ka Runeberga pazīstamākais darbs ir Leitnanta Štāla stāsti, kur pirmajā daļā ietverta arī Somijas himna.

Nākamā norāde mums vēsta par NANOQ muzeju – diezi kas tas ir? Braucam tuvāk un atklājam, ka meža un gandrīz nekurienes vidū apskatei tiek piedāvāts Arktiskais muzejs. Caur ķērpjiem, akmeņiem un mellenēm bagātu mežu aizejam līdz muzejam, kur uzzinām, ka ieejas cena bez gida pakalpojumiem ir 10 eiro. Pastīvējamies ar savu skopumu un tomēr dodamies apskatē. Vienīgi Madara atzīst, ka muzeji neesot viņas stihija.

Bet vietiņa tīri unikāla – gan plašs izzinošs materiāls par ekspedīcijām uz Arktiku un Antarktīdu, fosiliju atliekām, raksturīgajiem dzīvniekiem un putniem, vietējo iedzīvotāju sadzīvi un paražām, kā arī zeltraču gaitām, gan arī iespēja ielīst daudzos mazītiņos namiņos, lai redzētu, kā dzīvojuši eskimosi, inuīti, polārpētnieki un zelta meklētāji. Ieejot tajos, krietni jāpieliec galva un nāsīs iecērtas koka un vēl kādu īpašu aromātu (petroleja? slēpju smēre?) sajaukums. Te ir arī baznīciņa, kur pie altāra stāv baltais lāčuks un altārgleznā rotājās tēli ar vietējo iedzīvotāju vaibstiem. Namiņi paslēpušies starp sūnainiem akmeņiem un mazliet atgādina hobitu valstību. Mūsu pirmais īstais (maksas) muzejs šī brauciena laikā!

Pēc tam šaujam uz piekrasti, lai ieturētos vieglā piknikā. Anete - malacis atkal izpeldas par mums visiem! Arī šeit krastmalā ir milzu akmens krāvumi, par kuriem var pārvietoties kā pa grumbuļainu klona grīdu. Mums te ļoti patīk, jo, atšķirībā no pārējās Somijas ainavas, šis ir kas tāds, kas galīgi nav līdzīgs Latvijas dabai.

Kad nokļūstam Vāsā, ir sācis līt, tāpēc apmierināmies ar ašu auto ekskursiju pa pilsētas ieliņām. Naktsmājas mums šovakar atkal lauku kempingā. Laipna somu saimniece lauzītā angļu mēlē apstiprina, ka interneta gan te nav, taču ir sauna! Nu ko – pirtī, somu pirtī iesim mēs! Anete pārzina pirts nianses un iekur krāsni, kamēr mēs beidzot uzraujam līdzpaņemto UNO spēli (jā, tāda mums darbu dalīšana:)). Bet sauna ir tieši tas, kas garās dienas beigās prasās – nekas īpaši atšķirīgs no tā, ko esam pieredzējušas Latvijā, taču ir tik īpaši iet somu pirtī tieši Somijā! Saperamies ar smaržīgajām vīgriezēm, kas te apkārt aug griezdamās un izsildām nosēdētos dibenus. Tā nu ir sanācis, ka pēdējās dienās, jo vairāk laika nākas pavadīt auto, jo mazāk staigājam kājām. Tāpēc drīz (bet atkal ne ātrāk par pusnakti, kā mums ierasts) varam doties pie miera - kura guļot uz Kuzņecova, kura vēl telefonā ķerot dažus vārus wi-fi viļņus.

/Elīna/