4.diena, 5. jūlijs MIEDZYZDROJE – SWINOUJSCIE – AHLBECK – STRALSUND – ROSTOCK - LUBECK ( 390 km, 18.45 km kājām)

Atļaujam sev izgulēties pēdējā pieturā Polijā un rītu atklājam ar peldi jūrā. Ūdens ir nežēlīgi auksts, bet prieks un mundrums pēc pirmā šoka tomēr ir lielāks. Apskatām arī (kārtējo) tiltu jūrā – poļi gan ir tik izmanīgi, ka tas viss ir nosēts ar maziem kioskiņiem.

 

Jautrība sākas tajā brīdī, kad gribam noskaidrot, vai un cik mums vēl jāmaksā par kempingu. Poļu pane nerunā angliski itin nemaz un arī neliekas par to īpaši norūpējusies. Mēs gan. Jo nesaprotam, vai mums vēl ir kas jāmaksā vai arī booking.com visu jau ir padarījis mūsu vietā. Tad beidzot noskaidrojam, ka ‘alles gut’ un dodamies prom, bet nu pane sāk saukt kaut ko par bezahlen... Sasprindzinot savas ļoti sen nelietotās vācu valodas zināšanas, noskaidroju, ka maksāt vēl vajag – kad nāksim ar atslēgu un galu galā to arī paveicam. Dzenkuje un visu labu!

Swinoujscie ar mašīnu uzbraucam uz prāmja un operatīvi šķērsojam upi, kas ved mūs tuvāk Vācijai. Šoreiz robežas šķērsošana ir izcili ātra – mēs vienkārši pabraucam garām zīmei, kas informē par iebraukšanu Vācijā. Ordnung un Sonnen mūs jau gaida!

 Pirmā pietura šeit ir omulīgā kūrortpilsētiņa Ahlbeck. Arī šeit skatam paveras tilts jūrā, bet ar īpašu pārsteigumus – uz tā redzami visi Baltijas jūras valstu karogi. Gluži kā iezīmējot mūsu maršrutu! Protams, tas ir jānofotografē no īstā un pareizā leņķa, par ko šefību uzņēmusies Madara. Selfijstiks neesot gana labs, jo - vai nu sejas ir platas vai pašiņkoks galīgi tizls J, tāpēc lai mūs fotogrāfē pretimnākošie garāmgājēji. Pirmais atsaucīgais vācietis diemžēl galīgi nesaprot, ka bildē ir jābūt arī Latvijas karogam un vēl daži citi nemaz nav atsaucīgi. Madara paliek galīgi ērcīga – kas tie esot par cilvēkiem, kas nerunā angliski, ko viņi skolā darot un kas tās par neriktīgam bildēm tagad būšot. Mums parējām par viņas patieso sašutumu savukārt ir liela jautrība! Nākas vien visu darīt pašām ar veco labo sticku!

 Nākamais pieturas punkts ir Stralsunda – klasiski skaista vācu pilsēta. Iemetam aci vēl vienā majestātiskā un skaistā Sv. Marijas baznīcā. Izstaigājam gājēju ielu un tiekam pie saviem tūristu gardumiņiem. Šeit esam atvēlējušas sev stundu, tāpēc drīz dodamies tālāk.

Slavenā ostas pilsēta Rostoka mūs sagaida ar pērkona grāvieniem un zibeni, taču lietus gāzes nav tik trakas, lai atturētu mūs no pilsētas apskates. Vecpilsētā viss ir senatnīgi cienīgi, vēsturiskās celtnes rindojas viena pie otras, bet īsta pārsteiguma te vairs nav, tāpēc dodamies uz Warnemundes pludmali, kur tūrisma brošūras sola skaistus skatus. Pludmales ielā beidzot tiekam pie mazliet gruntīgāka ēdiena ķīniešu fast-fooda veidolā. Ēdiens, protams, ir tāda ikdienišķa padarīšana, bet tik patīkami ēst visu to, ko ikdiena sev neatvēli!

Vējains un cilvēku maz. Izstaigājam molu – tas ir pamatīgs, vairs neatgādina kūrortu tiltus. Ejam pa vēju un lietus svaidīto pludmali un te ir ļoti laba sajūta. Tāda īsta... jo jūra ir zilganzaļa, mazliet dusmīga un atgādina mājas. Un ir patīkam apzināties, ka esam šeit un tagad, Vācijā, pie tās pašas jūras, kas apskalo arī mūsu dzimtenes krastus. Anete pat nopeldas! Nospriežam, ka mums, latviešiem, patīk pludmales, kur atnākot neuzskriesi virsū vēl simtiem citu atpūtnieku.

Un tad jau mums zem riteņiem ir ceļš uz Lībeku, nākamajām naktsmājām. Beidzot ierodamies tajās vēl pa gaismu! Atkal pārsteidz saimnieces viesmīlība - mums ir atstātas vaļā istabiņas durvis un varam izmantot arī lieliski iekārtotu virtuvi. Izmetam ašu loku caur naksnīgo Lībeku - var teikt, ka dzīvojam pašā vecpilsētas maliņā. Arī te mums patīk :) Bet iespaidu ir daudz, tāpēc atkal ilgi paliek augšā, dzerot tēju un lasot interneta komentārus par mūsu ceļojumu! Kas to būtu domājis, ka to tā ievēros!

/Elina/