Malmo esam labi atpūtušās, izgulējušās, uzlādējušās un
šķiet, ka tik traks vecās Eiropas brauciens vairs nebūs. Jau plānojot ceļojumu, sen
runājām, ka Zviedrija droši vien būs visgarlaicīgākā. Ar tādu domu riktējamies
ārā no pilsētas. Pa ceļam gan vēl mazs līkums gar Skandināvijā augstākos
vītņveida ēku Turning Torso...jā, nu ir gan saviņķelējusies kā skrūve, bet vai
nu augstākā Skandināvijā – par to vēl pastrīdamies. It kā mēs zinātu vēl kādu
augstāku :)
Visas arī vienojamies, ka šodien ignorēsim pilsētas, jo tās
nogurdina, izsūc asinis, smadzenes un
nav vairs tā kaifa. Ir pilnīgi skaidrs, ka jūra un citi dabas objekti lauku
reģionos uzlādē krietni vairāk. Un tie arī ir pārsteidzošākie. Liels cilvēcisks
atklājums, ne? :)
Tātad, nolemts – tikai piekraste un lauki.
Pa ceļam uz pirmo pieturas punktu Madara padalās pieredzē
par vakarvakara adatu terapiju – esot bijis labi,secinām, ka tagad labs kompliments kādam būs “tu man es tik tuvs kā pie ādas pielipis kuzņecovs”. Šodien
mašīnā ir arī lielā cieņā jaunākās zviedru dzeltenās ziņas “Svenskdam”, ar kuru
palīdzību tiek novadīts mazais ievadkurss zviedru karaliskās ģimenes dzīvē.
Tagad meitenes zina kas ir Viktorija (slimoja ar bulīmiju, bet tad laimīgi
apprecējās ar fitnesa treneri, kuram brilles esot tikai butaforija – lai
izskatās respektablāk), kas ir karalis (savulaik aizrāvies ar azartspēlēm un meitenēm),
kas ir Madlēna (nodarbojas ar labdarību un cīnās par pasaules bērnu tiesībām, precējusies
ar amerikāni, esot visskaistākā no visiem tajā žurnālā), tad jau arī Sofija –
jaunā princese ar visai vaļīgu pagātni, bet toties smuka. Un vēl noskaidrojam,
kurš no viņiem ir kurā rindas galā uz troni.
Un re, pļāpājot esam nokļuvušas Ales Stenar – piejūras
ciematiņā Kaseberga. Atstājot mašīnu parkingā, izlīkumojam cauri kārtējam zviedru
rūķu ciematiņam (ziedoši rožu krūmi pie balti krāsotām mājelēm, krāsainiem
jumtiņiem, leknām kāršrozēm, karodziņiem, miniatūrīgiem vārtiņiem... viss
liekas kā no A.Lindgrēnas pasaku grāmatām), garām neaptverami plašiem laukiem,
kur ganās aitas, govis, zirgi, līdz paveras elpu aizraušošs skats. Mēs stāvam
uz kraujas jūras krastā... un tur akmeņu krāvums laivas formā –
laikrādis, saulgriežu un citu senatnīgi nozīmīgo paražu liecinieks. Zviedrijas
Stounhedža. Esam svētlaimē... vējš žūžo, saule spoži spīd un silda, smaržo pēc
laukiem, madarām, zāles, bet tālumā plešas jūra un reizēm uzvēdī jūraszāļu
aromāts, bet vikingu sastādītie akmeņi stoiciski stāv un pacieš garāmslīdošo
tūristu barus. Ir tik labi...
Pēc gana ilgas meditācijas pie šīs ēras sākumā radītās
vietas un pāris akmeņu apmīļošanas, laižamies lejup uz turpat esošo zvejnieku ciematiņu,
ostu un molu. Pa taciņu, gar magonēm, esam lejā pie jūras. Izurķējamies pa
suvenīru bodīti (Kristīne meklē olu trauciņu, Madara sapērkas magnētiņus), slīdam
pa molu, lai atkal tur vienkārši neko nedarītu, lielā mierā vērtos tālumā un
atpūstos no iepriekšējo dienu urbānajiem iespaidiem.
Nu ir kārta stūrēt Kristīnei pa Zviedrijas ārēm līdz nākamajam pieturas punktan, tik pat vēsturiskam - Kungagraven,
pilsētiņā Kivik. Bronzas laikmeta ala ar zīmējumiem uz akmeņiem, kuru
vēstījumus mēģinājuši interpretēt daudzi. Tomēr ir skaidrs, ka šajos zīmējumos
dominē zirgu atveidojumi, jo tobrīd notika dzīvnieku pieradināšana pie
cilvēkiem. To laiku ļaudīm tas bijis lielā vērtē, tāpēc arī šādas liecības. Tā
mēs spriežam. Un atkal dzīva vēsture mūsu acu priekšā.
Pirms garāka pārbrauciena, ieturamies pie vienas no daudzajām
pa ceļam esošajām pilīm - mazs balts
soliņš, liels nokarājies vītols un kanāla malā nupat pļautā zālājā, saēdušās
zviedru tik garšīgo polārmaizi, sauļojas četras dāmas. Šādi laikam parasti stāsta par pīlēm.
Bez žēlastības pabraucam garām Karlshamnai, Karlskronai,
pamājam arī Kalmārai un pār vēl vienu lepnu tiltu visbeidzot nokļūstam Oland salā.
Pārbraucot pāri, nodomājam, cik forši – gluži kā pie mums kaut kur Engurē.
Tikai visas salas garumā ik aiz līkuma paveras miniatūras vējdzirnavas. Tur pat
netālu arī salas lielākā pilsēta Borgholma ar cietoksni un dvēselē brīvām govīm tam visapkārt.
Kā jau dzīvē.
Tuvojas vakars, atliek sameklēt meža kempingu, kuram bijām gatavojušās (zinājām,
ka būsim bez interneta, bez īpašām labierīcībām). Bet mūs sagaida kaut kas vēl
eksotiskāks – esam arī bez elektrības! Brīnišķīgi. Tātad veikalā nopirktās
gaļas bumbiņas un kartupeļu putras pulveris var palikt iepirkumu maisiņā. Esam
bez sakariem (99% mūsu gadžetu ir off), esam bez siltām vakariņām, toties mazā
meža būdiņā, ar tamborētiem aizkariņiem, galdautu, lupatpaklājiem, koka
kumodēm un daudz, daudz svecēm. Atkal esam nokļuvušas pasakā. Bet mēs jau neesam no pilsētas plaukta nokritušas
– savācam čiekurus, iekuram ugunskuru un vismaz gaļas bumbiņas izdodas apdūmot
un uzsildīt. Kristīne sataisa gardus salātus un tā nu sēžam un vakariņojam sveču
gaismā ar atspirdzinošiem dzērieniem :)
Lauku romantika “Smalkā stila” noskaņās. Kādā brīdī izdomājam, ka vajadzētu
aizdoties arī līdz jūrai, jo Bookingā solīts, ka tā būšot 800 m attālumā.
Satinamies guļammaisos un dodamies pretim saulrietam. Bet pavisam drīz
uzduramies senai kapsētai. Tātad, kapsēta ir tuvāk kā jūra, par ko gan Bookingā
nebija minēts. Nu kā lai tagad, vajadzības gadījumā, naktī iet uz tualetei (ārā, citā būdiņā),
prāto Elīna? Kristīne sola būt līdzās, vajadzības gadījumā. Protams, līdz jūrai
šajā vakarā netiekam.
Ziniet, kas notiek, kad mājās nav elektrības un interneta? :) Mēs zīlējam! Un
zīlējam vairākas stundas, visas pa riņķi un par visu. Sveces, sarunas un
smiekli silda. Visbeidzot arī Elīna ir gatava izmēģināt kuzņecovu. Izmēģina un
pirmā atlūzt. Tālāk tas pats notiek ar Kristīni. Paliekam mēs ar Madaru un
pēdējo jautājumu kārtīm. Viss piepildīsies! :)
/Anete/
P.s. Ceļojuma piezīmes reizēm būs ar mazu iekavēšanos, jo internets ir tik, cik ir, bet laika nav vispār! :)
/Anete/
P.s. Ceļojuma piezīmes reizēm būs ar mazu iekavēšanos, jo internets ir tik, cik ir, bet laika nav vispār! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru